Jānim Ošlejam ir plāns, kā devalvēt latu un rezultātā iegūt labvēlīgus apstākļus tautsaimniecības attīstībai. Labi, ka ir arī vienkāršā prezentācija, kurā visas galvenās lietas saprotamā valodā ir pateiktas. Tiem, kas apskatījās prezentāciju, bet nesparata kādā veidā viņu eiro kredīts nepaliks dārgāks, tad vēlreiz atkārtošu, ka privāto kredītu devalvēto daļu uz pusēm apmaksās valsts kopā ar bankām.

Tas ko, es secinu no šīs prezentācijas, ir ka turpinot uzņemto kursu mūs gaida ļoti lēna izaugsme, kuru varētu nesagaidīt daudzi pensionāri, Īrijas faktori un citi Latvijas iedzīvotāji, kuri vēl negatīvāk ietekmētu Latvijas ekonomiku.

Ja jau tā ir tāda panaceja, tad kādēļ sabiedrība ir pret to?

Tā nav panaceja, bet ir jābūt plānam, kurā jāizpildās galvenajiem nosacījumiem. Jāņem vērā, ka Latvijas Banka ir no mūsu valdības neatkarīga iestāde, savukārt kreditoriem mēs nevaram parādīt pigu, bet mums ir vai nu jāvienojas par jauniem nosacījumiem vai jāpārkreditējas. Turklāt šie devalvācijā iegūtie līdzekļi ir jāiegulda attīstībā, bet šeit mums Latvijā ir negatīva pieredze ar valsts izsniegtiem kredītiem un tiesu procesiem, kas pēc tam ilgst gadiem ilgi. Vēl vairāk šo ideju saindēja Šķēle, jo vairums automātiski pieņēma, ka Šķēles plāns ar devalvāciju noteikti ir vērsts kādu savtīgu interešu virzienā. Pratams, tā tas varētu arī būt, taču tas, kas attiecas uz nacionālo valūtu, varētu būt izdevīgi visai Latvijas sabiedrībai. Šo un citu baiļu rezultātā sabiedrībā priekšvēlēšanu periodā šie temati netiek pietiekami plaši diskutēti un tas savukārt nozīmē to, ka topošā valdība un Saeima tur ieradīsies bez mandāta iet šo devalvācijas attīstības scenāriju.

Kur aizņemties?

Es, protams, neesmu tas, kam šādas lietas lemt, bet tas ka līdzšinējie kreditori piedāvā zemāko procentu likmi vēl neko nenozīmē. Ja mums ir plāns, kurš paredz tautsaimniecības attīstību, tad kreditoriem vajadzētu būt priecīgiem, bet ja sarunas nav iespējamas, tad jāmeklē kreditori citur. Meklēt kreditorus austrumos ir ļoti nepopulāri sabiedrībā un tas ir normāli, jo zinot Saeimas sastāvu, pastāv liels risks, ka tiks ātrumā uzcepti un izbīdīti tādi likuma grozījumi, kas ilgtermiņā varētu iznīcināt latviešu tautu. Taču austrumos ir arī Japāna, kas ir ļoti populāra un apbrīnota Latvijas sabiedrības acīs. Latvija ar Japānu savā ziņā ir līdzīgā situācijā – valūtas vērtība pieaug, kas sadārdzina eksportu. Ko mēs varam piedāvāt? Zemus nodokļus, Eiropas tirgu, Šengenas vīzas un kaut kad nākotnē eiro zonu. Ko mums vajag? ~10 miljardus investīcijas augstas pievienotās vērtības ražotņu un nepieciešamās infrastruktūras izveidošanā. Kā  tas varētu notikt? Mēs aizņemamies no Japānas tagad, sedzam savu budžeta tēriņus, atjaunojot savu ekanomiku pildot Japānas pasūtījumu – ceļam rūpnīcas utml. Rezultātā, mēs gribam, lai šajās rūpnīcās būtu nodarbināti arī mūsu cilvēki un/vai tiktu maksāti nelieli nodokļi no šīs saimnieciskās darbības. Savukārt Japāna iegūst uzņēmumus ar zemiem nodokļu nosacījumiem Eiropas Savienībā, eiro zonā un šiem jāpāņiem ir iespēja ceļot pa Šengenu. Ko iegūstam mēs? Nav jānomērdē badā pensionāri, izveidojas darba vietas, no “Īrijas” atgriežas darba spēks, valstij ir mēķtiecīgi attīstabas programma, kas ietekmē gan izglītību, gan infrastruktūru, gan tādas ražošanas iespējas, kādas mēs nevarētu attīstīt ar līdzšinējo kredītu un nosacījumu kombināciju. Es esmu pret vaļu ķeršanu Baltijas jūrā, bet, iespējams, ka Latvija var nonākt tādā izmisumā, ka referendumā tiek atļautas arī šādas lietas, lai tikai piesaistītu japāņu kreditorus.

P.S. Bet vēl labāk būtu bijis nenonākt tik milzīgos parādos, diemžēl, laiku atpakaļ pagriezt nevar. Tāpēc lūdzu domāsim par ko gāzējam balsojam. Piemēram, tikai šodien uzzināju par tādu deputāta kandidātu kā Jānis Sils, manuprāt, vēl viens labs kandidāts. Lai varbūt nav tieši tāds kā es vēlētos, taču daudz labāks par dažiem, kurus esmu redzējis deldējam bikses, kleitas un valsts budžetu Saeimā.

Tas nozīmē, ka šīs privātpersonas negatīvi ietekmē šādu auto tirdzniecības uzņēmumu saimniecisko darbību. VID nedaudz seko līdzi arī pārdoto transportlīdzekļu vēsturei un ja ir vērojamas kādas anomālijas, tad vēršas pie pārdevēja ar jautājumiem. Diemžēl, tas ir ļoti dārgs veids kā administrēt šādus darījumus, tādēļ būtu jāievieš lietotu transportlīdzekļu tirdzniecības nodeva, kas varētu būt ar diferencētu pieeju atkarībā no mašīnas vecuma un litrāžas. Par mazāku litrāžu ievērojami mazāka nodeva, tādējādi stimulējot ekonomisku transportlīdzekļu importu valstī. Šeit varētu būt noteikti arī griesti, piemēram, 40 000 Ls līdz kuriem darījuma potenciāli gūstamā peļņa tiktu legalizēta ar nodevu, bet virs tiem būtu jādeklarē saimnieciskā darbība. Pēc šādas nodevas ieviešanas nedaudz varētu samazināties gan piedāvājums gan pieprasījums, tādēļ cenas tas neietekmētu. VID tiktu atbrīvots no šādu saimnieciskās darbības veidu atklāšanas un aplikšanas ar nodokļiem, savukārt, CSDD šo nodevu varētu iekasēt pārreģistrējot transportlīdzekli. Šī nodeva arī nestu papildus ieņēmumus valsts budžetā. Vienīgie zaudētāji būtu tie, kas braukā uz ārzemēm nopērk sev transportlīdzekli pabraukā pāris mēnešus līdz atrod pircēju, taču ja tā būtu mazlitrāžas mašīna, veca vai pietiekami dārga, tad darījums vēl jo projām būtu izdevīgs, turklāt arī pilnīgi legāls. Šādas pašas problēmas un stimuli ir nepieciešami kaimiņu valstīs, tādēļ šāda nodevas ieviešana būtu jāsaskaņo Baltijas valstu starpā. Diemžēl, Lietuva varētu nepiekrist, jo viņiem šāda transportlīdzekļu reeksportēšana un vērtības pievienošana ir būtiska ekonomikas sastāvdaļa.

Šāda papildus braukšanas maksas atvieglojumu noteikšana radīs pārvadātājam – pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” – aptuveni 3,5 miljonu latu zaudējumus gadā, liecina uzņēmuma aprēķini. Ja atlaides tiks piešķirtas no septembra, tad jau šogad būs nepieciešams uzņēmumam piešķirt papildus vairāk nekā vienu miljonu latu.

Savukārt, tagad apollo.lv mūs informē, ka Rīgā sociālajiem pabalstiem šogad pietrūkst miljons latu.

Rīgā šogad sociālo pabalstu izmaksai pietrūks vairāk nekā miljons latu, liecina Rīgas domes Labklājības departamenta sagatavotā informācija.

Tā nu tur ir ar to budžetu, ja kādam iedod, tad kādam jāatņem.

Noskatoties filmiņas droši vien rodas sajūta, ka Latvija ir tipisks finanšu vergs, kurš turpinās sevi attīstīt virzienā, lai kļūtu par teicamu sistēmas zobratiņu. Bet vai mums bija un vēl ir kāda cita izvēle?

P.S. Ā. Un jā. Atbalstiet TautasForums.lv (šeit), ar kura atbalstu ir tapis šīs filmiņas latviskojums.

Interneta lietotāju skaits nemitīgi pieaug. 2010.06.11 TNS Latvia pētījums rāda, ka vidēji 60% Latvijas iedzīvotāju izmantojuši internetu pēdējo 7 dienu laikā (saite). Un tas ir ļoti loģisks rezultāts tam, ka informācijas nozīmes īpatsvars ir ļoti pieaudzis un Interneta izmantošana ir veids, kā ātri un lēti apmainīties ar šo informāciju. Internetu ir iespējams izmantot arī lai ekonomētu valsts un katra indivīda līdzekļus, dodot iespēju veikt informācijas apmaiņas pakalpojumus izmantojot Internet. Es esmu iepazinies ar Centrālās vēlēšanu komisijas(CVK) priekšsēdētāja viedokli, ka Latvijas sabiedrība nav gatava interneta balsošanai (saite). Par labu šādas sistēmas ieviešanai es neminēšu ne vēlētāju aktivitāti, ne progresīvismu ne citus pozitīvus efektus, kuri augšminētajā rakstā ir atspēkoti. Es gribu minēt tikai finanšu līdzekļu ekonomiju, kas ir tik būtiska mūsu valsij tuvākajos gados. Kā zināms, lai nokļūtu vēlēšanu iecirknī daudzi izmanto auto transportu, kurš darbojas ar importētu degvielu, turklāt cilvēkiem ir jāvelta laiks, lai veiktu šīs darbības. Vēlāk balsu skaitīšana ar rokām viennozīmīgi izmaksā dārgāk nekā to spēj veikt dators. Es piekrītu, ka sistēmas ieviešana būs dārga, bet tā būs ļoti vērtīga investīcija no kuras iegūs visi pilsoņi. Ir liecības, ka CVK līdz šim ir rūpējusies par to, lai vēlētājiem būtu pēc iespējas plāšākas iespējas nobalsot: gan lielveikalos, gan mājās, gan uz kuģa. Elektroniskā paraksta (tāda kādu to lieto valsts iestādēs) nepieciešamība nav obligāta, jo pilsoņi elektroniskājā vidē var sevi identificēt arī ar bankas kartēm. To viņi dara gan pārskaitot naudu, gan deklarējoties dzīves vietā, kas vēlāk noteiks to uz kuru vēlēšanu iecirkni ir jādodas, gan daudzos citos pakalpojumos. Saprotamu iemeslu dēļ, politiķi nevar iespaidot CVK un tas ir pareizi. Tādēļ es kā vēlētājs lūdzu vēlreiz apsvērt visus argumentus, lai varētu secināt, ka iespējams ir pienācis brīdis, kurā interneta nozīme cilvēka ikdienā ir pietiekami liela, lai šādas sistēmas ieviešana būtu loģisks vēlēšanu procesa attīstības posms. Ņemot vērā, ka šāda sistēma būtu ieguldījums infrastruktūrā, iespējams, var piesaistīt Eiropas Savienības fondu līdzekļus.

Uz ko man atbildēja sekojoši:

God. Štāla kungs!

Paldies par Jūsu viedokli! Tomēr vēlēšanu administratoru skatījumā patiešām ļoti būtisks ir jautājums par interneta balsošanas drošumu un šādā veidā iegūto vēlēšanu rezultātu uzticamību. Aplūkojot iespēju ieviest interneta balsošanu no šī skatu punkta, ir jāpiekrīt viedoklim, ka Latvijas sabiedrība vēl nav gatava interneta balsošanai. Un šis apgalvojums nav saistīts tik daudz ar interneta lietošanas prasmēm un pieejamību, kas Latvijas sabiedrībā pieaug, vai interneta balsošanas izmaksām, bet ar risku, ka vēlētājs, kas balso internetā, ir daudz vieglāk ietekmējams. Proti, nozīmīgākais interneta balsošanas trūkums, ir tas, ka šim balsošanas veidam nav iespējams nodrošināt balsošanas aizklātumu. Savukārt tas nozīmē, ka nav iespējams gūt pārliecību, vai vēlētāju balsis netiek uzpirktas un vēlētāja izvēle netiek ietekmēta kādā citā prettiesiskā veidā. Diemžēl Centrālās vēlēšanu komisijas līdz šim veiktās socioloģiskās aptaujas atklāj, ka Latvijas vēlētāja pašapziņa un poliskās kultūras līmenis ir visai zems, jo vidēji katrs desmitais Latvijas vēlētājs būtu ar mieru pārdot savu balsi, ja šāds piedāvājums tiktu izteikts. Savukārt līdzšinējo vēlēšanu pieredze liecina, ka ir pietiekami daudz deputātu kandidātu, kuri šādā veidā vēlas ietekmēt vēlēšanu rezultātus.

Ar cieņu,

–
Kristīne Bērziņa
Informācijas nodaļas vadītāja
Centrālā vēlēšanu komisija
(371) 67814900
www.cvk.lv

Un kārtējo reizi atliek secināt, ka vainīga nav sistēma, bet vainīgi ir cilvēki, kas to lieto. Lai notiktu progresīvas pārmaiņas ir jāmainās sabiedrībai pašai. Sabiedrība! Lūdzu dodiet ziņu, ka nevēlaties pārdot savas balsis un vēlaties ietaupīt laiku un degvielu balsojot caur Internet. Savukārt retoriskais jautājums CVK: Vai cilvēks var iemācīties braukt ar riteni izlasot par to grāmatu un tikai tad uz tā uzkāpjot?

Šeit ļoti vietā ir pārbublicēt šo viedokli:

Gaidot šīs vēlēšanas naivi cerēju, ka sistēma būs pilnveidota, proti, piem, UK dzīvojošajiem LR pilsoņiem vēlēšanas būs pieejamas, bet nekā! Kārtējais aplauziens, konkrēti Skotijā nav neviena vēlēšanu iecirkņa!!! Visā UK to ir trīs: viens Londonā, otrs pie Londonas (ļoti asprātīgi) trešais, pa vidu starp Glāsgovu un Londonu aptuveni. Es pati dzīvoju Glāgovā un plānoju to trešo variantu apmeklēt, tomēr zinu latviešus, kas dzīvo Skotijas Ziemeļos un tādu attālumu pārvarēt, ap 1000km, tāpat kā no Rīgas līdz Varšavai lai nodotu savu balsi ir vienkārsi ķertam jābūt. Otrs, mēģināju reģistrēties balsojumam pa pastu, taču tur nez kāpēc nevar pasi nosūtīt pasi pa pastu (sazinoties ar jebkuru UK valsts iestādi, viss notiek pa pastu, dokumentu pārsūtīšana ir ierastā prakse) uz Latvijas vēstniecību, jāierodas klātienē, nez kāpēc un pasa jāuzrāda, lai pēcāk varētu saņemt uz mājām balsošanas biļetenus, vai kā viņus tur sauc . Tad iznāk, tāda balsošana pa pastu ir vispār nekam nederīga, priekš kaķiem, ja tāpat jāmēro milzīgs attālums, kas maksā lielus līdzekļus un laupa laiku! Morāle tāda, ka 99.9 procenti no UK dzīvojošiem latviešiem toč nebalsos, diemžēl

Nobeigumā es varu piebilst tikai vienu – mainieties paši un palīdziet CVK mainīt viedokli.

Jāteic, ka pārmaiņas pēc šis konkrētais raidījums izskatās vismaz pēc raidījuma, jo netiek vienkārši nosauktas problēmas, bet tiek pat izskatīti iespējamie risinājumi. Vēl jaukāk būtu, ja šajā raidījumā piedalītos arī kāds no tiem nīsto ministriju ierēdņiem, kurš tad varētu ar skaitļiem un likuma pantiem paskaidrot problēmas un atrast riskus iespējamajos risinājumos. Raidījumā runā par to, ka vajadzētu būvēt ceļus. Un tā jau ir tāda kā aksioma, ka recesijas apstākļos ir jāiegulda infrastruktūrā, jo izmaksas ir zemas un valstij ir jādomā par cilvēku nodarbinātību. Turklāt Latvijā tieši nekustamā īpašuma burbuļa sprāgšana bija recesijas izpausme, tas nozīmē, ka darba tirgū parādījās daudzi ar celtniecību saistītu darbu veicēji, kam nebūtu tik grūti pārprofilēties par ceļu būves darbiniekiem. Nu mums ir simtlatnieki (tā ir alga mēnesī), kuri cīnās ar latvāņiem – arī jau labs darbs, bet morāli to var uzskatīt par žēlastības dāvanu salīdzinājuma ar darbu uzņēmumā, kurš pilda valsts pasūtījumu. Lai šādi sildītu ekonomiku, ir vajadzīgi līdzekļi, kuru diemžēl mums nebija, jo attiecībā uz finansēm mēs domājam par šodienu, nevis par rītdienu. Arī kreditoru prasības neļauj vairāk audzēt valsts parādu un ar aizņēmuma līdzekļiem sildīt ekonomiku.

Tomēr atgriezīšos pie nosauktās tematikas. Tātad esmu rakstījis par to, ka ienākumi un nodokļa slogs ir ļoti atšķirīgs Latvijā un ka, manuprāt, šāda situācija ir jānovēršs. Bet šī nevienlīdzība ir jāskatās arī pilsētas un lauku kontekstā, jo laukos ienākumu līmenis ir daudz zemāks. Es nerunāju par lielajiem zemniekiem, bet par darba ņēmējiem. Arī pilsētās, kas nav Rīga, ienākumi ir krietni zemāki – mana pieredze ir tāda, ka strādājot Jelgavā es nopelnīju divreiz mazāk, nekā strādājot Rīgā.

Ko darīt?

Laukus vajag dotēt, kamēr kāds tajos vēlas dzīvot un strādāt, nevis pēc tam tur ieviest tādus kā rezervātus. To varētu darīt, piemēram, no īpaši dārgiem īpašumiem iekasēto NĪN daļu ieskaitīt tādā kā lauku attīstības fondā. Tikai šī fonda līdzekļus varētu saņemt pašvaldības par tādiem projektiem, kas uzlabo pakalpojumu pieejamību, veicina nodarbinātību, uzlabo brīvā laika pavadīšanas iespējas utml.

Kādēļ man jāmaksā par pāķiem?

Arī es savulaik nesapratu, kādēļ būtu jādzīvo laukos. Kopš man ir bērns, es secinu, ka Rīga ir parāk apdzīvota, lai tajā būtu ērti un droši veidot ģimeni, kur nu vēl daudzbērnu ģimeni. Savukārt laukos vari droši laist bērnu laukā vienu pastaigāties un ne par ko nesatraukties. Tātad, ja laukos būtu darbs, pieejami pakalpojumi un izklaides iespējas, tad tur dzīvotu vairāk cilvēku un tas demogrāfijai būtu daudz lielāks ieguvums nekā nodokļa atlaides par apgādājamiem. Ja arī šis arguments tevi vēl nepārliecina, tad pieminēšu, ka ir tāds GMI (garantētais minimālais ienākums), ko izmaksā no nodokļu maksātājiem iekasētās naudas. Tas ir pabalsts un dažas pašvaldības sūdzas, ka viņu iedzīvotāji izmanto šo pabalstu un nemaz nevēlas strādāt. Tas tādēļ, ka ir vietas, kur strādājot nemaz īpaši vairāk nevar nopelnīt. Tātad laukiem ir vajadzīga atšķirīga pieeja, jo tās summas, kas noteiktas MK noteikumos priekš Rīgas ir niecīgas, bet citviet Latvijā var izrādīties pat ar graujošu ietekmi. Mans nesenais stāsts par to, ka servisi Jelgavā nedod čekus un īstenībā visi to zina un pat atbalsta, tad vajag darīt tā kā vajag. Respektīvi, vietās, kur šī privātā pakalpojumu sniegšana ir nepieciešama, bet potenciālais klientu loks ir mazs, vajadzētu ļaut maksāt algas nodokļus tikai no minimālas algas – rezultātā ieņēmumi no PVN pat pieaugtu, jo nebūtu vairs nepieciešami nedeklarēti līdzekļi algu izmaksām, savukārt iespējamība tikt pieķertam un ieguvums vairs nebūtu tik izdevīgs.

Par ceļu izbūvi.

Ceļi ir vajadzīgi, bet priekš tiem ir vajadzīgi ļoti ļoti daudzi miljoni. Ātrumā grūti iedomāties, kurā vietā budžetā priekš ceļiem lai atrod līdzekļus. Kā jau Latvijā “pieņemts” par lielajiem projektiem, kādam ir jābūt personīgi ieinteresētam, lai tos spētu realizēt. Līdz ar to jo lielāks projekts, jo lielāka aktivitāte. Taču daudz lētāk izmaksā riteņbraukšanas celiņi. Tos arī nav nepieciešams tik bieži atjaunot, jo pa tiem nebrauc smagās mašīnas. Kāpēc pie tirdzniecības centriem dažreiz neredz pat nevienu velosipēdu, bet simtiem mašīnu? Vai tad cilvēki var atļauties ieliet benzīnu un Latvija to tik daudz importēt? Jāteic, ka pēdējos 10 gados situācija ir krietni uzlabojusies ar šādiem celiņiem, taču līdz Dānijai vēl tāls ceļš ejams. Ritenis nav tikai transportlīdzeklis, bet arī brīvā laika pavadīšanas veids un hobijs. Arī futbola vārti neko nemaksā un vēl vajadzētu publiskās ūdens dzeršanas vietas. Latvijai jādod saviem iedzīvotājiem iespēja izklaidēties un dzīvot netērējot naudu, kamēr mūsu valsts nebūs kļuvusi par finanšu centru, kur vieniem pieder rūpnīcas Malaizijā, bet otri rīta kafiju ar bulciņu pasūta kafeinīcā, lai pietiktu spēks iepirkt visādus noderīgus izstrādājumus par lieliskām atlaidēm (šī otrā sabiedrības daļa gan mums bija kādu laiku).

 Varētu nofinansēt šo starpību starp ieņēmumiem un izdevumiem no valsts budžeta kādu laiku, kamēr tiktu izdomāts kāds jauns risinājums, pretējā gadījumā pensionāri vienkārši fiziski vairs nevarēs izdzīvot, tas pats par sevi ekonomiku ļoti negrauj, bet šādi notikumi iespaido nodokļu maksātāju uzticību savai valstij. Tādēļ risinājumiem ir jābūt radošiem, jo arī pārējās nozares šobrīd cieš no līdzekļu trūkuma un no valsts attīstības viedokļa nebūtu pareizi atņēmt līdzekļus šīm nozarēm.

Ko varētu darīt?

Noteikti ir vajadzīgs kāda kardināla ēnu ekonomikas apkarošanas kampaņa – līdzekļu atpludināšana no ofšoriem, kontrbandas samazināšana, nodokļu iekasēšanas no algas un patēriņa nodokļiem uzlabošana. Lai šo visu realizētu būtu vajadzīgs kaut kāds pārejas periods un nodokļu amnestija.

Algas nodokļi ir jāsamazina un jāatrod citi ieņēmumu veidi, piemēram, nekustamais īpašums. IIN to daļu, kas paredzēta veselības aprūpei izdalīt atsevišķi – kā universālo veselības apdrošināšanu vai nodokli. Šādu apdrošināšanu būtu jālieto katram – arī tiem, kas pārtiek no dividendēm, spekulatīviem darījumiem vai strādā citā valstī. Es gan arī uzskatu, ka šādai apdrošināšanai iespējams būtu jābūt vienotai visā Eiropas savienībā.

Varbūt ir iespēja slēgt kādus darījumus – protams, protams tikai ne ar Krieviju, bet, piemēram, ar Ķīnu vai Indiju. Piemēram, ķīniešiem draudētu bads, ja viņi nenomātu zemes no saviem tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Latvijā ir laba lauksaimniecības zeme, bet to varbūt var apstrādāt ne saimnieciskā veidā, respektīvi, nevis ražot un pārdot brīvā tirgū, bet gan ražot vai ļaut pašiem ražot tieši priekš ķīniešiem, apmaiņā par to viņi varētu uzcelt kādu rūpnīcu šeit un varbūt arī atvest kādu savu lēto darbaspēku, kurš mums droši vien kādā 20 gadu tālā nākotnē būs vajadzīgs. Es zinu šis piedāvājums izklausās pēc PLL domu gājiena, bet diemžēl ne viņi ne ar citi ar nekādām sakarīgām idejām vēl nav nākuši klajā (izņemot protams par akcijas mājokli – pērc mājokli un brauc pa visu Šengenu piecus gadus). Man nekas nebūtu pret šādu vīzu tirgošanu, ja NĪN būtu augsts un vietējiem cilvēkiem nepaaugstinātos mājokļu cenas dēļ ārvalstu spekulantiem un ja Latvijas imigrācijas politika būtu tāda, kas galvenokārt piesaistītu izglītotus cilvēkus. Varbūt varētu vienoties ar Ameriku, ka viņi Latvijā izvieto, kaut kādas kara bāzes vai palielina kravu apjomu apmaiņā pret mūsu karavīru plašāku dalību NATO operācijās.

Vēl var paņemt daļu PVN un pasludināt, ka, piemēram, 6% no šiem ieņēmumiem īstenībā ir aplokšņu algās neizmaksātais sociālais nodoklis, tad šo summu varētu ieskaitīt sociālajā budžetā. Man, protams, nepatīk, ka netiek atrisināts jautājums ar aplokšņu algām un es uzskatu, ka to vajag un ir iespējams atrisināt.

Vēl jau ir arī šī demogrāfiskā ideja, ka ražojot bērnus ir iespējams visu laiku kāpināt nodokļu ieņēmumus. Bet šis risinājums var sākt nest augļus tikai pēc kādiem 18 gadiem. Turklāt, tas ir laika jautājums, kad demogrāfiskais pieaugums atkal paliks negatīvs un tad atkal nāksies risināt jau aizmirstās pensiju problēmas.

Kāda tad atbilde ir uz pensiju jautājumu?

Jā – laikam jau nāksies samazināt pensijas, jo nevienai no partijām, kurām ir cerība iekļūt Saeimā es programmās neatradu, nekādus šādus radošus risinājumus. Līdz ar to uz vēlēšanām mēs iesim uz izvēlēsimies mazāko ļaunumu un cerēsim, ka šis mazākais ļaunums ņems vērā to ko būs izdomājuši kādi prātīgi ekonomikas doktori. Vēl es ceru, ka partijām īstenībā ir zināmi kaut kādi risinājumi, taču viņas baidās tos pateikt vai tādēļ, ka šo ideju varētu pārņemt konkurents vai tādēļ, ka šis risinājums varētu nepatikt lielai sabiedrības daļai.

Kāda būtu tā funkcionalitāte?

Portāliem, blogiem un citām lapām, kurā ir iespējams komentēt, tiek piedāvāts ievietot skriptu (priekš Wordpress varētu būt savs plugins), kurš fiziski atrodas uz cita servera, līdzīgi kā Google reklāmas. Rezultātā šajā lapā parādās divu veidu komentāri:

• klasiskie, kurā komentē visādi Reigani, Mikimauši un tpjoliņi;
• identificētie – kuros, lai ievadītu komentāru jāidentificē sevi ar bankas autentifikāciju vai e-parakstu;

Šie identificētie komentāri glabājas uz viena servera – teiksim manskomentars.lv. Turklāt komentētājs var apmeklēt šo lapu un apskatīties vai kādā portālā tam kāds nav atbildējis, turklāt viņš varētu sniegt atbildi arī no šī lapas. Šeit varētu arī izdzēst vai palabot komentārus, ja gadījuma tā autors ir pārdomājis vai mainījis viedokli.

Kāpēc, lai tas būtu izdevīgi portāliem?

Iedomājieties situāciju, piemēram, ir raksts par Parex, kurā minēts, ka FKTK nav bijis uzdevuma augstumos. Parasti, šādā situācijā nākamajā dienā šajā vai citā portālā parādītos raksts ar FKTK atbildi, ka pati banka ignorēja FKTK aizrādījumus, un ka valdībai un centrālai bankai bija tādi uzstādījumi, kas neļāva pieņemt operatīvus lēmumus. Ar identificējamiem komentāriem uzreiz ir iespēja sniegt, piemēram, Irēnas Krūmanes, Jāņa Brazovska vai Annas Dravnieces identificētu komentāru. Arī politiķi varētu savās priekšvēlēšanu cīņās atspēkot viens otra kritiku. Rakstus varētu komentēt sabiedrībā atzīti eksperti. Un arī plašākai publikai nepazīstami cilvēki varētu rakstīt ar savu vārdu uzvārdu, tādā veidā piedomājot pie komentāra kvalitātes un iegūstot iespēju aprunāties ar politiķiem, ekspertiem un amatpersonām vai ar citiem, kam interesē šis temats.

Kā nopelnīt?

Varētu būt 3 klientu grupas:

• 1 – 10 komentāri mēnesī – bezmaksas, lai popularizētu pakalpojumu;
• 10 – 100 komentāri mēnesī – 10Ls/mēnesī;
• 100 – 1000 komentāri mēnesī – 25Ls/mēnesī;
• Lielāks komentāru skaits vai īpaši pielāgota funkcionalitāte, par līgumcenu.

Izmaksas:

• Sākotnējie ieguldījumi sadalot uz diviem gadiem ir 5Ls/mēnesī (tas ir ja nerēķina sev algu par padarīto);
• Internets 40 Ls/mēnesī;
• Servera amortizācija 15Ls/mēnesī;

Ja ir 5 portāli pa 25 Ls/mēnesī un 10 mazākas lapiņas par 10 Ls mēnesī, tad mēneša ieņēmumi ir 225Ls – 60Ls = 165Ls. Vēl jāatrēķina nodokļi un tad var redzēt, ka alga īsti nesanāk taču atzīstiet, ka 15 klienti ir pieticīgs pieņēmums un ka pat Latvijas tirgū būtu iespējams iegūt vairāk. Turklāt kādam mazam it kantorītim, kuram ir maz pasūtījumu un ir vēlme audzēt stabilu apgrozījumu, šāds projektiņš varētu būt interesants.

Jautājumi un atbildes:

J: Jā, bet portāli paši var izveidot šādu identificēšanās sistēmu!

A: Jā, bet acīmredzot pagaidām pieprasījums un mode nav diktējusi šādi rīkoties, turklāt tas prasa investīcijas, bet ja to piedāvā kā pakalpojumu, tad to ir iespējams izmantot neriskējot ar līdzekļu ieguldīšanu. Turklāt manskomentars.lv piedāvā cilvēkam sekot līdzi vai, kāds nav atbildējis uz viņa komentāru un kurā portālā/blogā tas ir noticis, līdz ar to veidojas tāds kā sociālais tīkls, kurā cilvēkiem ir iespēja uzrunāt jebkuru citu, ja vien viņš publiski komentē kādu rakstu.

J: Nu labi, bet kādēļ lai cilvēki identificētos, ja viņiem paralēli paliks iespēja izteikties anonīmi.

A: Dažiem portāliem tas varētu būt pārejas periods, kurā tie izpēta sabiedrības noskaņojumu – vai viņu lasītājiem vispār ir vēlme identificēti izteikties. Kāds resurss var pieņemt lēmumu, ka vispār vairs neļaus šādu neidentificētu izteikšanos, jeb izies uz kvalitāti nevis kvantitāti. Jāņem vērā, ka daudzi komentētāji uzskata zem sava goda rakstīt komentāru tādā vidē, kurā tiek lietoti lamu vārdi un pietrūkst konstruktīvas kritikas.

J: Kam tas ir vajadzīgs?

A: Nu labi, tev nekas nepatīk, bet priekš tiem, kas vēlas izteikt savu viedokli, bet nevēlas pazust lamuvārdu gūzmā, šāda iespēja ir vajadzīga. Sabiedrībai ir vajadzīgs eksperta komentārs, jo rakstu raksta žurnālists pēc savas izpratnes, turklāt mūsdienās mēs vairs uzreiz nevaram pateikt vai šī žurnālista viedoklis nav pārlieku angažēts un tādēļ demogoģisks. Šis process ir ļoti svarīgs demokrātijai un komunikācijas kultūrai, bet, diemžēl, lai to nodrošinātu ir zināmas izmaksas, tādēļ par šādu iespēju nodrošināšanu, kādam ir jāmaksā.

Minētais pētījums rāda, ka garīgo slimību izplatība ir biežāk sastopama valstīs, kur ir lielāka ienākumu nevienlīdzība. Arī pusaudžu dzemdētāju un narkotiku lietotāu skaits ir lielāks nevienlīdzīgāku ienākumu valstīs. Apcietināto iedzīvotāju skaits arī ir augstāks valstīs, kurās ir augstāka ienākumu nevienlīdzība. Šādās valstīs arī bērnu piedzīvotā vardarbība un pamestās mācības ir augstākā līmenī. Vienlīdzīgāku ienākumu zemēs darba stundas ir īsākas, lai arī to iedzīvotāji izmet vairāk atkritumus, tomēr tāda sabiedrība ir inovatīvākā nekā valstīs ar nevienlīdzīgāku ienākumu līmeni. Veselības un sociālās problēmas ir daudz mazāk vienlīdzīgu ienākumu zemēs.

Tātad daudz no samilzušajām problēmām Latvijā, iespējams, ir radušās tieši šīs nevienlīdzības dēļ. Vai tas nozīmē, ka būt par miljonāru ir slikti? Nē. Bet jautājums, vai ir iespējams kļūt par miljonāru, ja tev apkārt nav neviena, kurš strādā 8 stundas dienā, par 300 Ls mēnesī? Vai miljonāri jūt sociālu atbildību pret pārējo sabiedrību? Diemžēl, kā rāda notikumi, tad daudzi miljonāri/oligarhi, nejūt morālu atbildību, turklāt viņi stimulē šīs nevienlīdzības pieaugumu. Demokrātijai, šādi oligarhi nāk par sliktu, jo viņi lobēšanai var izmantot tādus līdzekli kā naudu un korupciju. Oligarhu intereses var nebūt kāda viena konkrēta cilvēka prasības, bet uzņēmumu, uzņēmēju grupas vai tamlīdzīgas intereses, līdz ar to šie lēmumi tiek virzīti it kā daļēji sabiedrības interesēs. Tomēr iedziļinoties augšminētajā pētijumā var secināt, ka absolūts sabiedrības vairākums varētu būt ieinteresēts tieši vienlīdzīgākā ienākumu regulējumā. To, iespējams, ir sapratušas politiskās partijas, bet varbūt tās vienkārši nevēlas piedzīvot laikus, kad sabiedrība būs novesta tādā stāvoklī, kurā tā vairs nespēs pati sevi uzturēt un šāds stāvoklis arī oligarhiskiem veidojumiem nebūs vēlams.

2010. gada vēlēšanu programmās tiek solīts:

Atbildība:

• Ieviest progresīvu un taisnīgu sistēmu iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanā algām virs 1000 latiem – bagātie maksā vairāk.
• Paredzēt regresīvu nodokļu sistēmu ģimenēm ar bērniem – par katru bērnu ģimenē samazināt gan nekustamā īpašuma, gan iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Par prezidentālu republiku:

• Mēs nepaaugstināsim nodokļus tuvākos 15 gadus, tikai pazemināsim!

PCTVL:

• Ieviesīsim fiksētu pazeminātu nodokļu likmi mazajiem uzņēmumiem. Katrs strādājošais iegūs tiesības izmantot daļu no sava ienākuma nodokļa medicīnas pakalpojumu, veselības apdrošināšanas un izglītības apmaksai.
• Pilnīgi atcelsim ienākuma nodokli pensijām.

Pēdējā partija:

• Nevienlīdzība jāmazina ar progresīvu nodokļu sistēmu, palielinot neapliekamo minimumu un samazinot nodokļu likmi mazākām algām.

PLL:

• Nodokļu sloga pārcelšana no darbaspēka uz īpašumu un kapitālu, padarot lētāku darbaspēku un veicinot nodarbinātību;
• Saglabāt pazeminātās 10% PVN likmes un ieviest jaunas samazinātās PVN likmes pienam un maizei;
• Ienākumiem līdz minimālajai algai, kas šobrīd ir 180 lati, ir jābūt brīviem no nodokļiem. Ienākumiem no 180-540 latiem ar nodokli neapliekamais minimums būtu 100 lati, ienākumiem no 540-900 latiem – neapliekami būtu 50 lati, bet virs 900 latiem visi ienākumi tiktu aplikti ar pilnu ienākuma nodokli. Pie tam, oficiāli reģistrētās laulībās, kurās ir vismaz viens bērns, ienākumus aprēķināt kā vidējo aritmētisko no abu laulāto ienākumiem.

Saskaņas centrs:

• Mēs atbrīvosim uzņēmējus no pārmērīgā nodokļu sloga par darbaspēku un pievienoto vērtību. Mēs veiksim zemesgabalu pārvērtēšanu saskaņā ar to izmantošanu un īstenosim saprātīgu zemes nodokļu politiku. Tas radīs motivāciju racionāli izmantot zemi, mazinās spekulācijas ar to, novērsīs jauna cenu burbuļa veidošanos nekustamā īpašuma tirgū. Ēkas tiks apliktas ar minimāliem nodokļiem, bet nelielas dzīvojamās telpas platības no nodokļiem tiks atbrīvotas. Mēs ieviesīsim taisnīgu progresīvo nodokli: jo lielāki ienākumi – jo lielāks nodoklis.

Tautas kontrole:

• Neapliekamās algas minimums pakāpeniski tiek pielīdzināts iztikas minimumam;

TB/LNNK:

• Lielāki nodokļi patēriņam, kapitālam, neefektīvi izmantotiem resursiem un mazāki darbaspēkam un maziem uzņēmējiem.
• Celsim ar nodokli neapliekamo ienākumu minimumu un neapliekamo minimumu par katru apgādājamo – ar pieaugumu par katru nākamo bērnu. Būtiski paaugstināsim ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamos izdevumus par medicīnas un izglītības pakalpojumiem.

Vienotība:

• Lai īstenotu sabiedrības solidaritātes mērķus, samazinātu sabiedrības nevienlīdzību, kuru raksturo Džini koeficients, un nodrošinātu bezdeficīta budžetu vidējā termiņā, saglabāt Latviju kā vidēji zema nodokļu sloga valsti. Īstenot pakāpenisku nodokļu sloga pārdali no ienākuma nodokļiem, uz patēriņa, kapitāla un īpašuma nodokļiem, nodrošinot sociālo taisnīgumu un veicinot tautsaimniecības attīstību. Spert pirmos soļus nodokļu sistēmas progresivitātes ieviešanā – paaugstinot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) neapliekamo minimumu, kā arī paaugstinot nekustamā īpašuma nodokli apdzīvojamai platībai, vienlaicīgi nodrošinot kompensējošu mehānismu mazturīgajiem.
• Līdz ar fiskālās situācijas stabilizēšanos īstenot nodokļu samazināšanu darbaspēkam, vienlaicīgi atjaunojot regulāru minimālās darba algas un ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) neapliekamā minimuma paaugstināšanu. Pakāpeniski palielināt attaisnotos, ar IIN neapliekamos izdevumus par ieguldījumiem izglītībā, veselībā, 3. līmeņa privātajā pensijas uzkrājumā.

ZZS:

• Nodokļu sistēmu padarīt uzņēmējdarbībai atbilstošāku un sociāli taisnīgāku.
• Ieviest progresīvo iedzīvotāju ienākumu nodokli ar slieksni no 1000 latiem.
• Ieviest neapliekamo minimumu nekustamā īpašuma nodoklim.

Lielā mērā partiju piedāvātā rīcība attiecībā uz ienākumu regulējumu ir vērsta uz Džini koeficienta samazināšanu. Šeit gan jautājums, ja jau tāda vienprātība, tad kur šīs partijas bija visu šo laiku. Droši vien ir partijas, kas krīzies laiku, lai piedāvātu iedzīvotājiem nepieciešamus risinājumus, bet īstenībā neplāno tos realizēt. Manuprāt, uzticēt mazināt oligarhu graujošo ietekmi uz sociāliem jautājumiem pašiem oligarhiem ir tipisks “āzis par dārznieku” gadījums, kas nevar dot nepieciešamo efektu. Savukārt ekstrēmi nacionāli noskaņotas partijas piesaista vēlētājus, kuri alkst vēsturisko notikumu atriebības vai vienkārši nevēlas apgūt latviešu valodu, līdz ar to ne šīm partijām ne to vēlētājam nav būtiski nodokļu jautājumi. Jāņem vērā, ka Latvija šobrīd aizņemas un vēl joprojām tērē vairāk nekā nopelna – tas varētu būt faktors, dēļ kura tuvākajos gados neko neizdosies tā pa īstam atvieglot, bet tikai palielināt slogu līdz šim neapliktiem nodokļu objektiem. Tiešām labs mehānisms, kā pasargāt mazāko ienākumu guvējus ir apliekt pārtiku ar samazinātu PVN likmi, pētnieki sakot, ka ES ir tikai trīs valstis, kurām nav samazināta PVN likme pārtikai: Latvija, Igaunija un Dānija. Savukārt, Dānijā visi pārējie nodokļi ir tik progresīvi, ka tā ir visvienlīdzīgāko ienākumu zeme pasaulē.

Bloomberg kādu brīdi atpakāļ populāri bija runāt par Double-Dip, jeb atkārtotu recesiju (iespējams Bloomberg visu laiku runā tādā satrauktā tonī?). Tā kā par tiem ekonomistiem, kuri esot paredzējuši 2008.gada recesiju, lielākā daļa cilvēku uzzināja tikai pēc tam. Tā arī es nolēmu iemēģināt roku un izteikt savas prognozes par turpmāko globālo notikumu gaitu. Es nenodarbojos ar šarlatānismu, es tikai aicinu cilvēkus pafantazēt šajā virzienā.

Lielos vilconos pasaules indeksi izskatās līdzīgi, tādēļ izmantojot līnijas tālāk pavilkšanas metodi esmu modelējis, kā tālāk varētu attīstīties šo indeksu vērtība.

Daudzas valstis, lai sildītu savu ekonomiku ir veikušas kaut kādas injekcijas savās ekonomikās, jeb sildījuši tās, kā rezultātā krietni ir pieaudzis šo valstu publiskais parāds. Šeit mēs varam “priecāties”, ka Latvijai nekā nebija, lai sildītu ekonomiku, bet mums tik un tā ir milzīgs publiskais parāds. Lai nu kā, Eiropas valstu iekšzemes kopprodukta pieaugums ir zems vai negatīvs, savukārt Āzijā briest dažādas problēmas. Nekustamā īpašuma burbuļa plīšana Ķīnā. Japāna – jenai proporcionāli lielais pieaugums, kas rada grūtības eksportētājiem. Savukārt Amerikā bezdarbs turpina pieaugt, bet investori skatās drošu investīciju virzienā, kā rezultātā ražotājvalstīm samazinās gan imports gan eksports. Līdz ar to samazinās arī enerģijas patēriņš, kas savukārt liek pazemināt šo resursu cenas.

Protams, ka mēs līdzīgi kā filmās, gaidīsim, kad Amerika izglābs pasauli. Taču, iespējams, Amerika ir uzvedusies kā populārs, bet trakulīgs jaunietis, kuram nu nākas atbildēt par jaunības kļūdām. Diemžēl, tas ko Amerika varētu darīt, ir vēl viens piegājiens ekonomikas sildīšanai, bet kā pierādīja iepriekšējie mēģinājumi, efekts ir īslaicīgs, turklāt tagad samazinājies ir naudas aprites ātrums, kas neļauj ar vienkāršu naudas sadrukāšanu atrisināt ekonomiskās problēmas. Turklāt publiskais parāds ir milzīgs. Valdība cenšas to ierobežot, bet tā rezultātā darbu zaudē daudzi potenciālie pircēji. Kongress nesen apstiprināja finansējuma palielināšanu aizsardzībai. Jāsaka, ka šāda rīcība ir kā minimums nepopulāra sabiedrības acīs. Ja vēl sastings tie aktīvi, kas investēti Āzijā, tad Amerikai būs jāķeras klāt kādiem jauniem un radošiem risinājumiem. Ja apskatāmies vēsturē uz lielo depresiju, tad iespējamais risinājums vairs nešķiet nemaz tik radošs. Citiem vārdiem – karadarbība paaugstina resursu cenas un atdzīvina tirgus.